Zinmais Nezinmaj

Jupiters - šis fascinējošais milzis - ar 80 pavadoņiem un tikai 10 stundas garo diennakti bija labi zināms jau antīkajā pasaulē. Šai planētai veltīta unikāla misija, un turpmāko gadu laikā Eiropas Kosmosa aģentūras zonde “Juice” (Jupiter Icy Moons Explorer) ceļos līdz Jupiteram, lai uzzinātu, kas notiek uz šī gāzu milža un tā pavadoņiem. Aprīļa vidū no kosmodroma Franču Gviānā veiksmīgi startēja misija ar Eiropas Kosmosa aģentūras zondi “Juice”, uzsākot garu un sarežģītu ceļu līdz masīvākajai planētai - Jupiteram. Zondes ceļš līdz gāzu milzim ilgs astoņus gadus, bet rezultātā ir cerība uzzināt jaunu informāciju par dzīvības pazīmēm Jupitera sistēmā un ne to vien. Kāds būs šīs zondes ceļojums, ar kādām grūtībām tā varētu sastapties un cik ticami būtu iegūt jaunus datus par dzīvību Visumā, par to saruna ar zinātājiem kosmosa dzīlēs - astronomijas amatieriem un entuziastiem Intu Ķešānu, Raiti Misu un Annu Ginteri. Visi trīs bijuši arī starp tiem vairāk nekā 30 tūkstošiem visā pasaulē, kas vērojuši zondes start

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to st

Patīk tas vai nē, bet nākotnē gaidāma intensīva migrācija - klimata pārmaiņas, bads konflikti un dabas stihijas ir tikai daži no iemesliem, kas liks cilvēkiem meklēt jaunas apmešanās vietas. Ko tas nozīmē Rietumu sabiedrībai un ko par sociālo noskaņojumu šajā "tautu staigāšanas laikā" ir izpētījuši zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj dažādības vadības eksperte, sociālantropoloģijas doktore Agnese Cimdiņa un Latvijas Universitātes  Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Kāpēc cilvēka prāts ir rezervēts pret jaunpienācējiem un svešo un kā šie prāta konstrukti un mantotās attieksmes ietekmē migrāciju pasaulē un mūsu attieksmi pret ieceļotājiem un izceļotājiem? Sabiedrības dažādība Amerikā Raidījuma pirmajā daļā šoreiz pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un uz sabiedrības dažādību paraudzīsimies Amerikā. Kopš brīža, kad pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā ieradās ieceļotāji no Eiropas, attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem ir būtiski mainījusies -

Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus un te ir runa par ilūzijā. Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos. Ko ilūziju uztvere stāsta par mums pašiem un atšķirīgo cilvēku uztverē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. RSU Anatomijas muzejā līdz 29. aprīlim skatāma izstāde „Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam  pasauli atšķirīgi. Izstādē var aplūkot itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitao

Asaras ir vārdi, kurus mūsu sirds citādi nespēj izteikt. Šis citāts lieliski raksturo šo tikai cilvēkam piemītošo īpašo spēju raudāt. Asarām ir īpašs sastāvs un tās ne velti poētiski dēvē par dvēseles spoguli. Tās ir grūti apspiest, grūti notēlot un tā ir "valoda", kuru saprot ikviens. Kā rodas asaras? Kāpēc cilvēki ir vienīgie zīdītāji, kas raud, kāpēc mēs raudam un kāpēc asaras ir tik neērtas sabiedrībā, skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa. "Bieži vien asaras vispār tiek asociētas ar to, viņas sagādā atvieglojumu. Bet es gribu uzreiz teikt ka tā gluži nav. Viņas var būt tiešām ļoti dažādas. Ir situācijas, kad asaru neesamība sagādā atvieglojumu un tieši otrādāk - asaras pašas par sevi var sagādāt vēl lielāku, piemēram, garastāvokļa kritienu," skaidro Marija Ābeltiņa. "Pie noteiktiem mentālās veselības traucējumiem, pie depresivitātes vai arī pie lielas trauksmainības, kas jau sasniedz tādu klīnisk

Jo ilgāku laiku mūsu tuvumā ir mīļdzīvnieki un mājlopi, jo vairāk iepazīstam to organismu īpatnības, slimības un arī ceļš uz to ārstēšanu kļūst raitāks. Te lielā mērā palīgā nāk dažādas tehnoloģijas, kuras ļauj gan ielūkoties dzīvnieku orgānu darbībā un skeleta sistēmā, gan iepazīt šūnu darbības procesus mikroskopā. Par dzīvnieku slimībām un traumu diagnostiku saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar veterinārārstiem Litu Konopori un Aleksandru Ozolu. Diagnostikas metodes ir līdzīgas, lai arī anatomiski un fizioloģiski dzīvnieki ir atšķirīgi. Sāpju un emociju izpausmes veidi ir daudz vieglāk atpazīstami cilvēkam, nekā dzīvniekam. "Dzīvnieks, atrazdamies barības ķēdē, ļoti labi izprot, ka viņa smilkstēšana, viņa sāpju izrādīšana viņam beigsies letāli. Tas vēsturiski nekur nav palicis. Slēpšanās zem vannas, zem gultas, mazāk parādīšanās, ir viena no pirmajām pazīmēm, ka kaut kas nav kārtībā," skaidro Lita Konopore. "Piemēram, kaķis, kuram nezinām, kas sāp, vai kas ir diskomforta cēlonis, viņš to ļoti ātri pa

Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ietu

Kas bija pirmais – cilvēks-gājējs vai cilvēks-skrējējs? Skriet un iet ir divi pašsaprotami stāvokļi cilvēka ķermenim, tūkstošiem kājas ir devušās pāri pasaulei, taču šis laikmets, kurā dzīvojam, visbiežāk tiek aizvadīts sēdus. Ko mūsdienu cilvēkam nozīmē skriet, vai tas arvien ir pašsaprotams stāvoklis? Kādi fizioloģiski procesi notiek mūsu organismā, kad skrienam, kas ir veselīgāk – skriet vai iet un kāpēc mēs gūstam traumas, ja reiz skriešana ir cilvēka dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pētnieks Edgars Bernāns. "Jo vairāk pirms treniņa negribas iet ārā slapjā laikā skriet, jo labāk jūties pēc tam. Tur ir kaut kādi psiholoģiskie mehānismi. Arī depresīvu noskaņojumu spēj mazināt šāda skriešanas aktivitāte, atzīst Edgars Bernāns. "Ja mums ir bēdīgā skolas laiku pieredze ar krosu, kur dabūjām aizdusu, tad liekas, ka visu laiku būs tā un mēs jutīsimies slikti. Kolīdz atrodam savu optimumu, kaut vai miksējot ar iešanu, iegūstam pozitīvos efektus. Jebkurš, kurš t

Ir ļoti daudz dzīvo organismu uz mūsu planētas, kas jau miljoniem gadus spēj vairoties veidā, kādu nekad nav izbaudījis cilvēks, proti, dējot olas. Olas dēja jau dinozauri un visticamāk arī dzīvnieki vēl senāk. Dēšana ir sens un visai parocīgs veids mazuļu laišanai pasaulē. Tas arvien ir pārsteidzošs process, kas pašu dzīvnieku starpā ir atšķirīgs, kāds izdēj tūkstošiem olu, cits - vienu un sargā to kā dārgumu. Kāpēc dzīvnieki dēj olas, kādas priekšrocības un kādus riskus sniedz dēšana, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Zivju mazuļu dzimšana Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas to sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts? Pasaules ūdeņos mīt  aptuveni 30 tūkstoši  zināmu zivju sugu un, ņemot vērā šo lielo daudzveidību, arī izdzīvošanas un pēcnācēju radīšanas mehānismi ir vairāki. Ir zivis, kas ikrus iznērš un neliekas par tiem ne zinis, ir tādas, kas gan ikrus, gan kāpurus,

Ja vien akmens spētu runāt, tā stāstītajam būtu grūti noticēt. Cik dažāda, atšķirīga un dinamiski mainīga ir bijusi planēta tās vairāk nekā četros miljardos gadu. Taču pētnieki šodien var šo to uzzināt par senas vēstures notikumiem, palūkojoties iežos. Kādi ir Latvijas teritorijas zemes dzīlēs atrodamie ieži, kādi reti minerāli ir atrodami un kāda ir to vēsture, stāsta Latvijas Universitātes Muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva.    Laika joslas izplatījumā Kā atšķiras  pulksteņa laiks uz Marsa, kur diennakts, salīdzinot ar Zemi, ilgst 24 stundas un 37 minūtes, un Mēness laiks, kur 14 dienas ir nakts un 14  dienas – gaišs. Kā šiem laikiem var pielāgoties, piemēram, Starptautiskās Kosmiskās stacijas darbinieki, stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Protams, ka cilvēkam, kuram nav saistības ar kosmosa izpēti, ir gluži  vienalga, cik pulkstenis rāda uz minētajām planētām, bet tā kā jau gadiem ilgi astronomijas speciālisti pēta šos debess ķermeņus un interese par kosmosa

Ja uz sauszemes biologa darbs aizrit lauka darbos, pļavās, mežos vai laboratorijā pie mikroskopa, tad jūras biologiem neiztrūkstoša izpētes un ekspedīciju sastāvdaļa ir kuģi. Daži no tiem vēsturē palīdzējuši mainīt priekšstatu par visas planētas ģeogrāfiju, aizveda uz jauniem kontinentiem un veica apvērsumu sabiedriskajā domā. Citi savukārt ļāva tuvāk iepazīt tik maz pētīto okeānu pasauli un atklāt brīnumus, par kuriem ļaudis senatnē pat nenojauta. Arī mūsdienās okeānos peld īpaši izpētes kuģi - laboratorijas, kuras iepazīt tik mazzināmo ūdens pasauli. Kā noris darbs uz šādiem kuģiem un kādi ir ievērojamākie ekspedīciju kuģi pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone un zinātniskā institūta "Bior" vadošais pētnieks Didzis Ustups. Iepazīstam nākotnes medicīnas laboratorijas Jau šobrīd laboratorijas sniedz plašas iespējas agrīnā stadijā cilvēkiem atklāt dažādas saslimšanas. Raugoties nākotnē, uz laboratorijām liekam vēl lielākas cerības,

Ne viens vien zina, ka brīdi, ja esam uzmodināti nelaikā vai aizejam gulēt stipri par vēlu, organisms jūtas diskomfortā - vienam ir nelabums, cits nevar noturēt acis vaļā, vēl kādam kāpj asinsspiediens. Diennakts ritms viennozīmīgi ietekmē mūsu pašsajūtu, pat ja ikdienas dzīve diktē savus notikumus. Kad gulēt dodas nieres, kuņģis, aknas? Kas notiek miegā ar mūsu smadzenēm un kāpēc zīdaiņa miegs krietni atšķiras no seniora miega? Kā dienas un nakts ritējums, pulksteņa laika maiņa un pārlidojumi ietekmē mūsu organismu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Sporta zinātnes maģistrantūras programmas vadītāja, asociētā profesore Līga Plakane un Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa. Būtiski mūsu dzīves higiēna jeb dzīves ritms ietekmē spēju iemigt. "Tas, ka iemiegot vēl jāpaskatās telefonā, kas ir piedzejots kādās sarakstēs, vai ziņas, kas reti ir labvēlīgas. Šis stimuls galvas smadzenēm, ko domāt, asociācijas," norāda Līga Pla

Daudzi mūsu priekšstati par latviešu kultūru un vēsturi sakņojas 19. gadsimtā, tas ir bijis ne tikai garš un bagātīgs laikmets notikumu un personību ziņā, bet arī laiks, kad radīts bet viens vien mīts par vēsturi un to, kādi bijuši latvieši un latviešu nācijas veidošanos. Šoreiz grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” Māris Zanders pievēršas 19. gadsimta vēsturei Latvijas teritorijā. Šo periodu parasti dēvējam par to, kurā sakņojas tradicionālie priekšstati par latviskumu. Tomēr te valda daudz mītu, sākot ar jaunlatviešu kustību, dzimtbūšanas atcelšanu, beidzot ar mazzināmām personībām, kurām bija liela ietekme uz tā laika dzīvi. Arī raidījumā Zināmais nezināmajā sarunās žurnālists Māris Zanders un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” sestā grāmata – Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs “U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām

Publiskas uzrunas sabiedrībai mūsdienās šķiet ikdienišķas, jo ir tik daudz mediju, kuros tās vērot atkal un atkal. Sīki analizēt, uz tām reaģēt vai dažkārt par tām arī pasmaidīt. Laikmets kurā dzīvojam tiešām pilns ar tekstiem un uzrunām, taču vēsturē publiskās uzrunas bija spilgtu notikumu pavadītas, ar bagātīgu retoriku apveltītas un tām īpaša vieta vēstures liecībās. Publiskās runas ir emocionāls vēstījums sabiedrībai. Dažkārt tas ir gana spēcīgs, lai celtos kājās un rīkotos, citkārt tik blāvs un neveiksmīgs, ka padara runātāju par apcelšanas objektu. Kādas bijušas ievērojamas publiskās runas vēsturē, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns. Prezidentu publiskās runas šodien Prezidentu uzrunas vienmēr ir bijis virtuves sarunu un mediju sīkas analīzes objekts. Tās ir bijušas iedvesmojošas, pacilājoša, pelēkas un garlaicīgas. Prezidentu runas ir spilgti iezīmējušas gan ģeopolitisko kursu, gan sociālo noskaņojumu valstī. Līga Romāne-Kalniņa pētījumā analizējusi Baltijas prezident

To, ka mūsu emocijām ir cieša saistība ar mūsu ķermeni, apzināmies ļoti labi. Emocijas nav atrautas no mūsu fiziskā ķermeņa. Taču pētnieki aizvien pēta, kā tieši dažādas emocijas ietekmē izjūtas mūsu ķermenī un šie atklājumi ir interesanti. Kāpēc depresijai un skumjām ir "aukstas kājas un rokas"? Kāpēc dusmās pulsē deniņi, bet bailēs sastingstam un ieraujam elpu? Kāpēc stress "sēž" uz mūsu pleciem, bet pretīgums kairina mūsu kuņģi? Emociju fiziskās izpausmes ķermenī raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis. Garšīgs ēdiens daudziem šķiet efektīvākās zāles pret bēdām Kad ir skumji vai esam noguruši, ne reti roka stiepjas pēc kaut kā salda, sāļa vai trekna. Kāpēc tā? Kā garšīgs ēdiens ietekmē mūsu smadzenes un kāpēc grelīns un leptīns vienam darbojas optimāli, bet citam nekad nav sāta un vienmēr gribas ēst? "Pat nezinot visus fizioloģiskos procesus organismā, katrs to jūtam, ka p

Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām elektroniskām ierīcēm, bez kurām pat nevaram iedomāties pilnvērtīgu ikdienu. Taču ne vienu vien satrauc, vai šīs daudzās un dažādās ierīces rada kādu ietekmi uz mūsu veselību. Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā veidojas elektromagnētiskais starojumu, kāda ir mūsu dzīve līdzās dažādām ierīcēm un ko pētījumi saka par elektronisko iekārtu kaitīgumu. Stāsta Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centra tehniskais direktors Gundars Ašmanis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Gundars Ašmanis norāda, ka ir vietas, kur elektromagnētiskā lauka nav. Mēs varam arī izbēgt no Zemes elektromagnētiskā lauka. No elektromagnētiskā spektra mēs varam izbēgt telpās, kuras ir ekranētas. "Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centrā šāda telpa ir, kurā mēs ieejam, aizveram durvis, mums nav ne 1G, ne 2G, ne 5G. Nedzirdam radio, mums nav televīzijas, mēs esam atslēgti no apkārtējās vides k

Nesen raidījumu veltījām stāstam par grāmatām 19. gadsimtā, kāda loma tām bija sabiedrībā, kas bija autori un kas lasīja grāmata. Šoreiz īpašu uzmanību pievēršam kādam arī mūsdienās iecienītam žanram - padomu grāmatām. Lai arī mūsdienas bieži esam paraduši atbildes uz praktiskiem jautājumiem meklēt internetā, arvien iecienītas pašpalīdzības grāmatas. Kādas problēmas nomāca 18. un 19. gadsimtā Latvijas iedzīvotājus? Par to daudz pastāsta pirmās padomu grāmatas Latvijā. Kā audzēt bietes, kā ārstēt lopus - šīs un citas ikdienas dzīves aktualitātes risināja ar dažādiem padomiem. Kāda šīm grāmatām bija atsaucība lasītāju vidū, skaidro Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdz 20. maijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpā "Retumu pasaule" (5. stāvā) apskatāma krājuma izlase "Bites, bakas, kartupeļi. Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi". Padomu grāmatas par to, kā labāk dzīvot, nesaslimt, nopelnīt

Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīt

Latviešu valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas - tās ir unikālās un šādā komplektā sastopamas vienā vietā pasaulē, proti, Latvijā. Ar to mēs dižojamies un lepojamies ik reizi, kad redzam sevi lielajā pasaules ainā, tomēr, kad runa ir pa zinātnes turpināšanos šajās jomās, vairs neesam tik naski. Valodnieki, filosofi un vēsturnieki ceļ trauksmi par nepietiekamo finansējumu pētījumiem humanitārajās zinātnēs. Šis nav pirmais gads, kad par to runā arī skaļi. Kāpēc sabiedrībai un valstij vajag labi finansētas vēstures un valodniecības nozares, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturniece Ineta Lipša un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. "Situācija nav nekas jauns, tā ir jau, es teiktu, padsmit gadus jau vismaz kopš iepriekšējās ekonomiskās krīzes, 2008. gada krīzes, kad zinātnei nogrieza finansējumu, mēs jau vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Viss pārējais, kā saka, ir sekas. Ja tu gotiņu nebaro, gotiņa pienu nedod, tā vienkārši runājot," norād

22. marta pasaulē atzīmē Ūdens dienu. Tik svarīgs elements visas dzīvās dabas eksistencē, taču tik nevienmērīgi pieejams, teju kā stihija - dažkārt par maz, dažkārt par daudz. Kā klimata pārmaiņas ietekmē mūsu pazemes un virszemes ūdens krājumus? Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai šie krājumi atjaunotos? Skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece Agrita Briede un šīs fakultātes vadošais pētnieks Andis Kalvāns. Tualešu nozīme mūsu higiēnā un vienlaikus saistība ar sociāliem jautājumiem Atkritumi uz ielām un tualešu trūkums senāk bija tiešs iemesls slimību izplatībai pilsētās. Mūsdienās vairs nespējam iedomāties, ka higiēnas un sanitāros nolūkos vairs nebūtu pieejamas tualetes. Tomēr vairākās vietās pasaulē tā joprojām ir problēma. Turklāt tualete pilda ne tikai sanitāro funkciju, bet tai ir sava loma arī mūsu sociālajā dzīvē un drošībā. Cik pieejamas cilvēkiem ir tualetes un kāda situācija šajā ziņā ir Latvijā? Elīna Kolāte šajā sarunā sevi piesaka kā tual