Š?s Dienas Ac?m

Saruna raidījumā Šīs dienas acīm veltīta spilgtai, interesantai personībai – mākslas izstāžu kuratoram, māksliniekam, trimdas latvietim Valdim Āboliņam. Stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra pētnieces, mākslas zinātnieces Ieva Astahovska un Antra Priede. Latvijas Laikmetīgā mākslas centra savā darbībā šobrīd ir pievērsies virknei 20 gadsimta nozīmīgu latviešu mākslinieku, kultūras darbinieku, kuri dzīvojuši ārpus Latvijas – trimdas māksliniekiem. Viens no viņiem – Valdis Āboliņš (1939-1984), par kuru top pamatīgs pētījums, kas īstenosies arī grāmatas formātā. Valdi Āboliņu savā gleznā iemūžinājusi māksliniece Maija Tabaka. Viņš redzams kā tēls iespaidīgajā platmalē. Turklāt šī galvas sega nav mākslinieces fantāzijas auglis, bet gan aksesuārs, no kura Valdis Āboliņš nav šķiries ne uz ielas, ne uzturoties telpās.

1912. gada 1. jūnija ir dibināta akciju sabiedrība - apgāds "Valters un Rapa". Par Jāni Rapu un grāmatniecību Latvijā saruna ar literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi un Annas Brigaderes memoriālā muzeja "Sprīdīši" vadītāju Rasmu Rapu. 

12. maijā apritēja simts gadi kopš 1917.  gadā tika dibināta Latviešu zemnieku savienība. Tas notika Valkā, tobrīd lielākajā vācu neokupētajā Vidzemes pilsētā. Latviešu zemnieku savienība – viens no diviem lielākajiem spēlētājiem starpkaru Latvijas politikā un viens no tiem politiskajiem spēkiem, par kura tādu vai citādu atdzimšanu varam runāt atjaunotajā Latvijas Republikā. Tobrīd, 1917. gadā, kad šī partija top, kas bija sociālā un arī organizatoriskā bāze tās tapšanai, kādas bija struktūras no kurām veidojas Latviešu zemnieku savienība. Stāsta vēsturnieks Antonijs Zunda.

Raidījumā Šīs dienas acīm atšķiram kādu interesantu, bet daudziem, šķiet, maz zināmu lappusi Latvijas kultūras un kino vēsturē. Saruna par režisoru Pāvelu Armandu. Stāsta kino režisors Jānis Streičs, kurš pētījis Pāvela Armanda biogrāfiju. Pāvels Armands dzimis 1902. gadā Puškinā pie Maskavas. 1928. gadā beidzis Borisa Čaikovska kino kursus Maskavā. Pēc kursu beigšanas sāka strādāt par režisora asistentu, pēc tam par režisoru kara filmu kinostudijā "Gosvojenkino". Pēc Otrā pasaules kara Armands pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Kopš 1954. gada strādāja Rīgas Kinostudijā, kur uzņēma filmu "Salna pavasarī" (1955). Vēlāk uzņēma kara filmas, kas veltītas latviešu strēlniekiem "Kā gulbji balti padebeši iet" un "Latviešu strēlnieka stāsts". Miris 1964. gadā Rīgā.

1917. gada 26 un 27. aprīlī pēc vecā stila jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika Pirmais Latgales latviešu kongress. Šogad atzīmējam simto gadskārtu kopš šī notikuma. Vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis skaidro situāciju Latgalē 1917. gada pavasarī un stāsta par Latgales kongresa norisi, kad pēc februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiskā darbība salīdzinājumā ar to, kā bijis iepriekš – veidojās aptveroši nacionāli un arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi. Tas viss vēl kara apstākļos.

Ir pagājuši 25 gadi, kopš 1992. gada aprīlī sākās militārs konflikts, kas ieguvis Bosnijas kara nosaukumu. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par to, kas bija Bosnijas karš, kas šajā karā bija karojošās puses un kāds bija kara raksturs. Stāsta vēsturnieks Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Bosnija ir bijusi „Eiropas pulvera muca” vairāk nekā simt gadus. Tieši Sarajevā izskanēja liktenīgie šāvieni, kas ievadīja Pirmo pasaules karu. Šīs teritorijas etniskais sastāvs ir īpatnējs pēc reliģiskās piederības un kultūras, jo gan serbi, gan horvāti, gan tā sauktie bosņaki jeb bosnieši neatšķiras praktiski valodiskā ziņā, bet atšķiras pēc reliģiskās piederības un kultūras. Brīdī, kad sāk jukt Dienvidslāvijas sociālistiskā federatīvā republika, Dienvidslāvijas valsts, kas izveidota pēc Pirmā pasaules kara, apvienojot zemes pēc valodiskā un etniskā principa dienvidslāvu valstī, Bosnijas teritorijā dzīvo apmēram 44 % islāmticīgo bosniešu, ap 32,5% pareizticīgo serbu, ap 17% katoļticīgo horvātu. Pār

Slavenākie vēsturē zināmākie ir nevis tie kuģi, kas ilgi kalpojuši un daudz pasažieru veiksmīgi nogādājuši no vienas ostas otrā, bet tie kuģi, kas nelaimīgā kārtā nonākuši jūras dzelmē, aizrauj līdzi simtiem, pat tūkstošiem cilvēku dzīvību. Slavenākais no tiem ir tvaikonis “Titāniks”, kurš gāja bojā sadursmē ar aisbergu Atlantijas okeāna ziemeļu daļā 1912. gada 15. aprīlī. Kā pagājušajā gadsimtā darbojās navigācija Baltijas jūras Kurzemes piekrastē un Rīgas jūras līcī, kāda bijusi kuģošanas drošība un tvaikoņu satiksme stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pētnieks Andris Cekuls.  

Visā atjaunotās Latvijas pastāvēšanas laikā vairāk vai mazāk ir runāts par jautājumu, kad bija Latvijas ekonomiskā situācija tai atrodoties Padomju savienības sastāvā. Var teikt,, ka beidzot ir tapis pirmais nopietnais pirmavotos balstītais pētījums par šo tematu. Šī pētījuma autors ir vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.

No 6. aprīļa Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedāvās apskatei mobilo izstādi “Latgales kongresam – 100”. 1917. gada pavasara politiskos notikumus – Latvijas apvienošanās un autonomijas idejas – noteica ilglaicīga vēsturiskā pieredze. Tādēļ mobilā izstāde “Latgales kongresam – 100” veltīta ne tikai Latgales kongresa norisei un tā lēmumiem, bet iezīmē arī tās vēsturiskās atšķirības, kas raksturoja Latgales atšķirīgos pārvaldes, saimniecības, sabiedriskās un kultūras dzīves, nacionālās kustības attīstības ceļus gandrīz 300 gadu laikā kopš Latvijas teritorijas sadalīšanas starp vairākām politiskajām virsvarām. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar izstādes veidotājiem, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētniekiem Tomu Ķikutu, Imantu Cīruli un Arni Strazdiņu. Izstādē izmantoti LNVM krājuma materiāli, kas raksturo katoļticības, poļu valodas un pārvaldes sistēmas izplatību Latgalē, Krievijas centrālās varas īstenoto rusifikācijas politiku 19. gadsimta beigās, latgaliešu nacionālo pašapziņu 20. gs. sākumā. Iz

1917. gada 6. aprīlī Amerikas Savienoto Valstu kongres pieņem lēmumu par kara pieteikumu Vācijai. Līdz ar to ASV iestājas Pirmajā pasaules karā. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna no raidījuma arhīva, atminoties dzejnieku Māri Melgalvu (1957-2005). Saruna ar Uldi Cērpu. Šī saruna nav saistīta ar viņa amatu vai profesiju, bet ar kādu dzīves posmu Ulda Cērpa un raidījuma veidotā Eduarda Liniņa dzīvē, kas saistās ar dzejnieku Māri Melgalvu. Eduards Liniņš atceras, ka viņa pirmā tikšanās ar Māri Melgalvu bijusi 1986. gada 13, februārī, jo par to liecina ieraksts iedāvinātajā dzejoļu krājumā „Labu vakar!”. Bet iepazīstinājis ar dzejnieku tieši Uldis Cērps, kurš teicis: „Zini ir tāds dzejnieks Māris Melgalvs, kas pulcina kopā jaunus cilvēkus ar literārām ambīcijām vai vēlmēm.”

Jau vairākus Latvijas akadēmiskās sabiedrības un arī plašākas publikas uzmanību mēdz piesaistīt Latvijas gada vēsturnieka titula piešķiršana. Šogad titulu ieguva Jānis Taurēns, Latvijas Universitātes mācībspēks, asociētais profesors. Vēsturnieka interešu loks saistās ar 20. gadsimtu, ar Latvijas vēsturi, ar Latvijas starptautisko attiecību, diplomātijas, valstiskuma atzīšanas procesu, arī ar valstiskuma atgūšanas procesu 20. gadsimta pēdējā desmitgadē. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu.

Raidījumā Šīs dienas acīm pārceļamies uz 1917. gada februāri, uz Pirmā pasaules kara laiku. 1917. gada februāris ir laiks, kad lielākā daļa Eiropas jau divarpus gadus ir iesaistīta karā. Tas bija līdz tam nepieredzēts karš, kad par niecīgiem teritoriāliem ieguvumiem tiek maksāts ar tūkstošiem cilvēku dzīvību, kad tiek lietoti tādi iznīcināšanas ieroči, kādi līdz tam netika pieredzēti. Eiropas rietumos un austrumos “krājas līķu kalni” un tam neredz gala. Tad 1917. gada pirmajos mēnešos notiek būtiskas pārmaiņas – Antantes valstu pusē cīņā iesaistās Amerikas Savienotās valstis, lai cīnītos pret Vāciju un Austroungāriju. No otras puses no Antantes “izkrīt” būtisks partneris – Krievija. Par šo vēstures posmu stāsta Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

11. martā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures muzejā notika Okupācijas muzeja rīkota diskusija „Rakstīt par vēsturi”. Tās dalībnieki bija vēsturnieki un rakstnieki, kuri savā daiļradē pievērsušies vēstures tematikas interpretācijai. Diskusijas pamatjautājums, kas ir vēstures pamatpatiesība un cik tā respektējama rakstniekam viņa radošajā darbībā. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no viedokļu apmaiņas, kurā piedalās rakstnieki Inese Zandere, Māris Rungulis un Māris Bērziņš un vēsturnieki – Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzēji Mārtiņš Mintaurs un Ilgvars Butulis.

1917. gada februāra beigas un marta sākums nes straujas pārmaiņas vienai no lielākajām pasaules valstīm – Krievijas impērijai. Krievija 1917. gada pavasarī kādu desmit dienu laikā kļūst no patvaldnieciskas monarhijas par republiku. Vai šīs pārmaiņas, šis radikālais pavērsiens bija prognozējams, vai bija kādi simptomu, ka Krievijā kaut kas tāds briest? Kas notika tā sauktās februāra revolūcijas laikā, analizē ar vēsturnieki Edgars Engīzers un Jānis Šiliņš.

18. februārī apritēja pieci gadi kopš tautas nobalsošanas par likumprojektu „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas plašāk pazīstams kā Valodu referendums. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri, izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski un sociolingvisti, arī bijušo Saeimas deputāti un izglītības ministri Inu Druvieti.

Ciklā "Satumsums" par nacistu partijas Vanzē konferenci 1942. gada sākumā. Analizē vēsturnieks Kārlis Kangeris. Vanzē ir Berlīnes priekšpilsēta, kurā 1942. gada 20. janvārī sastapās augsta ranga nacistu partijas un Vācijas valsts darbinieki, lai apspriestu kādu visai specifisku jautājumu. Ar Vanzē konferenci Otrā pasaules kara vēsturē un arī holokausta vēsturē tiek iezīmēts moments, kad sākas masveidīga ebreju iznīcināšana visā Eiropā. Līdz tam šādas masu iznīcināšanas akcijas notika okupētās Padomju Savienības teritorijā, Rietumeiropas ebreji līdz 1942. gada sākumam arī Vācijas okupētajās teritorijās dzīvoja salīdzinoši mierīgi. Daudzi vēl dzīvoja savās mājās un dzīvokļos, vēl nebija koncentrācijas nometņu, nebija gāzes kameru. Ar šo tikšanos augstākajā valsts varas līmenī tikai pieņemts lēmums "galīgi atrisināt ebreju jautājumu Eiropā". Attēlā: Villa Vanzē, kur notika konference.

7. februārī apritēja ceturtdaļgadsimts, kopš noslēgts tā dēvētais Māstrihtas līgums jeb līgums par Eiropas Savienību. Līgumā tika iezīmēti galvenie vienotās Eiropas pastāvēšanas pamatprincipi: tas, ka Eiropai būs vienota valūta, tas, ka faktiski varam runāt par ES pilsonību tādā nozīmē, ka tiek atcelti pārvietošanās ierobežojumi šajā vienotājā telpā, ka jebkuras ES valsts pilsonis var saņemt konsulāro diplomātisko atbalstu citu valstu pārstāvniecībās, ja viņa valstij konkrētajā pasaules reģionā šāda atbalsta trūkst utt. Tika iezīmēti galvenie virzieni, kuros Eiropas valsti konsolidējas, īsteno vienotu politiku, vienotu pieeju jautājumu risinājumiem tiesiskā līmeni – runa ir par vienotu ekonomiku, vienotu ārpolitiku un drošības politiku. Par Māstrihtas līgumu un ES raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar politologu Ivaru Ījabu.

Kas Dons Žuans bija Mocartam un viņa laikam, un kas viņš ir mums – 21. gs. publikai? Saruna par vienu no pasaules literatūras populārākajiem varoņiem ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu, grāmatas „Dons Žuans atgriežas: Volfganga Amadeja Mocarta opera „Don Giovanni” 18. gadsimta komunikācijas telpā” („Zinātne”, 2016) autoru.

Apgāds "Mansards" izdevis vēsturnieka Ulda Neiburga monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar grāmatas autoru - vēsturnieku Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku Uldi Neiburgu. Darba pamatā ir Neiburga doktora disertācija, kas papildināta ar dokumentiem no Latvijas, Zviedrijas, ASV arhīviem. Otrā pasaules kara laikā Latvijas tautas vēlmi atgūt zaudēto valstisko neatkarību izteica pakāpeniski izveidojusies pretošanās kustība. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, kas cīnījās pret vienu ienaidnieku, Baltijas valstīm tie bija divi – Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Sarežģītajā situācijā Baltijas tautas nebija ieinteresētas atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotu PSRS okupāciju. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, bet pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko ties